Stāsts par to, kā Miša uzrakstīja vēstuli savai mīļotajai

Stāsts par to, kā Miša uzrakstīja vēstuli savai mīļotajai
Stāsts par to, kā Miša uzrakstīja vēstuli savai mīļotajai
Anonim

Pasaule, nepārtraukti attīstoties, ienes mūsu dzīvē jaunas tehnoloģijas, saziņas līdzekļus, daudzas jaunas "rotaļlietas" gan bērniem, gan pieaugušajiem. Taču neviens nenoliegs, ka līdz ar tehnoloģiju progresu, laika gaitā, kas lido arvien ātrāk un ātrāk, daudzas labas lietas pamazām un neatgriezeniski pamet mūsu dzīvi.

Mīlestības vēstule
Mīlestības vēstule

Vai jūs bieži rakstāt vēstules uz papīra ar parastu tinti, kā skolā, cītīgi zīmējot burtus, baidoties kļūdīties? Piekrītiet, ka daudz biežāk sūtām vēstules pa e-pastu, sūtām ziņas pa telefonu, rakstām vārdus sociālajos tīklos - pat vēstuli mīļotajam.

Šis stāsts notika ar vienu no maniem, tolaik nepazīstamiem, puisim pirms trim gadiem. Miša Korabļevs strādāja par speciālistu korporatīvās kreditēšanas nodaļā privātbankā nelielā pilsētiņā valsts rietumos. Ilgu laiku viņam ļoti patika otrās kategorijas speciāliste Jūlija no kaimiņu nodaļas. Šī gaišmatainā un zilacainā meitene jau sen ir piesaistījusi varoņa uzmanību. Pirmo reizi viņš viņu ieraudzīja tūristu mītiņākad viņa pirmo reizi dabūja darbu bankā. Pēc tam bija jālec kopā maisos skrējienā ar konkurentu bankas speciālistiem, un tad - kopā jāpriecājas par uzvaru.

Bet Miša kopš bērnības vienmēr ir bijusi ļoti kautrīga. Viņš nevarēja pieņemt un tuvoties Jūlijai, kā viņam ieteica daudzi draugi. Es nevarēju, pastāvīgi pārliecinot sevi, ka nav piemērotas iespējas, nav laika darbā vai vienkārši nav īsto vārdu, ko viņai pateikt.

Vēstule mīļotajam cilvēkam
Vēstule mīļotajam cilvēkam

Kādu vakaru, pārlasot pazīstamu romānu, Miša nejauši uzdūra ainu, kurā viņa mīļākais varonis Ivans Borisovičs rakstīja vēstuli savai mīļotajai sievietei, un nolēma, ka viņam noteikti būs jāuzraksta "vēstule mīļotais". Nē, Miša nebija pārliecināts, ka tā ir mīlestība, taču viņam ļoti patika vēstules ideja. Nolicis malā grāmatu ar nodzeltējušām lapām, mūsu varonis paņēma plauktā atrasto A4 lapu un sāka rakstīt, uzreiz pieķerot sevi pie domas, ka pēdējo piecu gadu laikā nav uzrakstījis vēstuli ne tikai draudzenei, bet pat radiniekam. vai tāls draugs.

Sāku rakstīt vārdus. Vārdi bija vienkārši – bez metaforām un patosa. Viņš rakstīja tā, kā ir - aprakstīja to, ko juta, pirmo reizi ieraugot viņu, stāstīja par sevi vēstulē, jokoja par kopīgām paziņām un par bankas darbu, bija daži joki par priekšniekiem un viņu uzvedību pēdējā korporatīvā ballīte.

Kad vēstule bija gatava, Miša to glīti iesaiņoja aploksnē un nākamajā dienā palūdza draudzenei no Jūlijas nodaļas to diskrēti nolikt papīros uz viņas galda.

Vēstule mīļotajam cilvēkam
Vēstule mīļotajam cilvēkam

Tātad tas tika darīts. Džūlija atrada vēstuli vakariņām, kadizdevās "atrakt" visus dokumentus, kas gulēja kārotās aploksnes augšpusē ar apgleznotu vēršu. Es to izlasīju. Varēja redzēt, kā viņas sejā pamazām uzplauka smaids. Ne jau tāpēc, ka Mišas simpātijas būtu abpusējas (pēc tūristu mītiņa Jūlija maz uzmanības pievērsa melnbrūnajam puisim no kaimiņu nodaļas, un viņai tajā laikā bija jauneklis), bet gan tāpēc, ka tā bija viņas pirmā vēstule no fana, izņemot pamatskolai.

Meitene uzreiz piegāja pie Mišas, pateicās par vēstuli, teica, ka novērtē jokus. Viņi atkal satikās. Mēs sadraudzējāmies. Bieži gāja kopā vakariņās.

Kopš tās dienas bankas dzīvē, šo jauniešu dzīvē ir notikušas daudzas lietas. Iespējams (un pat iespējams!), ka lietas būtu bijušas pavisam savādākas, ja ne šī mazā vēstule tajā dienā. Un vēl daudz kas notiks un mainīsies. Galu galā laiks nestāv uz vietas. Taču ļoti svarīgi, lai šis laiks mums neatņemtu svarīgas un vajadzīgas lietas, piemēram, grāmatas, vēstules, dzīvās tikšanās, sarunas, pastaigas. Galu galā kādreiz tā ir tikai kāda vienkārša lieta, piemēram, šī "vēstule mīļotajam", kas var mainīt tavu dzīvi.

Ieteicams: