15. februāris - karaspēka izvešanas no Afganistānas diena. Karavīru-internacionālistu piemiņas diena

2024 Autors: Priscilla Miln | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2024-02-18 06:25

Krievi katru gadu atzīmē šo datumu - 15. februāri, karaspēka izvešanas dienu no Afganistānas. 1989. gadā Padomju Savienības valdība beidzot izveda ierobežotu karaspēka kontingentu no šīs valsts teritorijas. Šis briesmīgais karš, kas sākumā bija kluss, daudzās ģimenēs radīja skumjas un sāpes.

Gandrīz desmit gadus

Afganistānas karš padomju tautai ilga desmit gadus. Mūsu militārpersonām tas sākās 1979. gadā, 25. decembrī, kad Afganistānā tika iemesti pirmie karavīri. Tad avīzes par to nerakstīja, un Afganistānā dienošajiem karavīriem bija aizliegts pastāstīt saviem radiniekiem, kur viņi atrodas un ko dara. Un tikai 1989. gadā, 15. februārī, padomju karaspēks beidzot pameta šīs austrumu valsts teritoriju. Tie bija īsti svētki mūsu valstij.

Briesmīgā un asiņainā karā tika pielikts trekns punkts. Un Padomju Savienībā un vēlāk Krievijas Federācijā un štatos - bijušajās padomju zemes republikās viņi sāka svinēt 15. februāri. Karaspēka izvešanas no Afganistānas diena - nētikai iespēja godināt to piemiņu, kas gāja bojā šajā briesmīgajā karā. Tā ir arī zīme, ka ir jārūpējas par tiem, kas izgāja bezjēdzīgu un bezjēdzīgu karu, kas ilga gandrīz 3340 dienas. Ilgāks par Lielo Tēvijas karu.

Liktenīgais aprīlis

Pasaules progresīvā sabiedrība jau sen ir aicinājusi Padomju Savienību izvest savus militāros spēkus no Afganistānas. Visas skaļākas šādas prasības sāka dzirdēt pašā valstī. Sarunas bija garas un smagas. 1988. gada aprīlī tika panākta zināma skaidrība. Todien Šveicē, tieši piedaloties Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvjiem, Pakistānas un Afganistānas ārlietu ministri parakstīja tā dēvētos Ženēvas vienošanos. Viņu mērķis bija beidzot atrisināt nestabilo situāciju Afganistānā.

Saskaņā ar šiem līgumiem Padomju Savienībai tika pavēlēts 9 mēnešu laikā izvest ierobežotu karaspēka kontingentu. Tas patiešām bija liktenīgs lēmums.

Pati karaspēka izvešana sākās 1988. gada maijā. Un pēdējais Afganistānas kara beigu datums pienāca 1989. gadā. 15. februāris ir karaspēka izvešanas no Afganistānas diena, diena, kad pēdējais padomju karavīrs atstāja šīs valsts teritoriju uz visiem laikiem. Šis ir nozīmīgs datums mūsu valsts vēsturē.

Savukārt Amerikas Savienotajām Valstīm un Pakistānai saskaņā ar Ženēvas līgumiem bija jāpārtrauc jebkāda atbalsta sniegšana modžahediem. Tiesa, šis nosacījums tika pārkāpts visu laiku.

LomaGorbačovs

Ja agrāk padomju valdība Afganistānas problēmas risināšanā koncentrējās uz spēka lietošanu, tad pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas PSRS taktika tika radikāli mainīta. Politiskais vektors ir mainījies. Tagad nacionālā izlīguma politika ir izvirzīta priekšplānā.

Tas bija vienīgais veids, kā izkļūt no ieilgušā konflikta. Pārrunājiet, pārlieciniet, nešaujiet!

Najibullah iniciatīvas

1987. gada beigās Mohameds Nadžibula kļuva par Afganistānas vadītāju.

Viņš ir izstrādājis ļoti progresīvu programmu karadarbības pārtraukšanai. Viņš piedāvāja sākt dialogu un pārtraukt šaušanu, atbrīvot no cietumiem kaujiniekus un režīma pretiniekus. Viņš ierosināja visām pusēm meklēt kompromisu. Bet opozīcija šādas piekāpšanās nepieļāva, modžahedi gribēja cīnīties līdz galam. Lai gan parastie cīnītāji stingri atbalstīja pamiera iespēju. Viņi nometa ieročus un laimīgi atgriezās mierīgā darbā.

Ir vērts atzīmēt, ka Nadžibulas iniciatīvas nemaz neiepriecināja ASV un citas Rietumu valstis. To mērķis bija turpināt cīņu. Kā savās atmiņās stāsta ģenerālpulkvedis Boriss Gromovs, viņa vienības tikai no 1988. gada jūlija līdz decembrim ar ieročiem pārtvērušas 417 karavānas. Viņi tika nosūtīti uz modžahediem no Pakistānas un Irānas.

Bet tomēr veselais saprāts guva virsroku, un tika pieņemts lēmums, ka padomju karaspēkam jāpamet Afganistāna uz savu dzimteni.galīgs un neatsaucams.

Mūsu zaudējumi

Kopš tā laika katru gadu 15. februārī - Afganistānas karā kritušo karavīru piemiņas dienu valstiskā līmenī atzīmē visās bijušās Padomju Savienības republikās, kuru pilsoņi gāja bojā Afganistānā. Un zaudējumi šajā bezjēdzīgajā cīņā bija ievērojami. Cargo-200 ir kļuvis pazīstams daudzām Padomju Savienības pilsētām. Afganistānā gāja bojā vairāk nekā 15 tūkstoši mūsu puišu pašā dzīves plaukumā. Tajā pašā laikā padomju armija cieta lielākos zaudējumus. 14 427 cilvēki gāja bojā frontēs un pazuda bez vēsts. Kā mirušie uzskaitīti arī 576 Valsts drošības komitejā dienējušie cilvēki un 28 Iekšlietu ministrijas darbinieki. 15. februāris ir šo puišu piemiņas diena, par tiem, kuri tālajā Afganistānas zemē sagaidīja savu pēdējo stundu, kuriem nebija laika atvadīties no savām mammām un mīļajiem.

Daudzi militārpersonas atgriezās no šī kara ar sliktu veselību. Saskaņā ar oficiālo statistiku vairāk nekā 53 000 cilvēku guvuši traumas, sasitumus un dažādas traumas. Viņi katru gadu svin 15. februāri. Internacionālistu karotāja diena ir iespēja tikties ar kolēģiem karavīriem, ar tiem, ar kuriem tika dalīta karavīru deva un slēpās no spēcīgas uguns aizās, ar kuriem kopā devās izlūkos un cīnījās pret "gariem".

Simtiem tūkstošu pazudušo afgāņu

Šī kara laikā milzīgus zaudējumus cieta arī Afganistānas iedzīvotāji. Oficiālas statistikas par šo lietu joprojām nav. Bet, kā saka paši afgāņi, karadarbības laikā viņi gāja bojā no lodēm un šāviņiemsimtiem tūkstošu viņu tautiešu, daudzi pazuduši bez vēsts. Bet sliktākais ir tas, ka milzīgi zaudējumi civiliedzīvotāju vidū notika tieši pēc mūsu karaspēka aiziešanas. Mūsdienās šajā valstī ir aptuveni 800 tūkstoši invalīdu, kuri tika ievainoti Afganistānas kara laikā.

Aprūpes grūtības

15. februāris, karaspēka izvešanas no Afganistānas diena, Krievijā un citās bijušajās padomju republikās tiek atzīmēta kā valsts svētki. Tomēr mātēm un tēviem nekas nebija labāks par apziņu, ka viņu dēls netiks nosūtīts dienēt Afganistānā. Neskatoties uz to, 1989. gadā, kad karaspēks tika izvests, militārā vadība piedzīvoja lielas grūtības. No vienas puses, modžahedi pretojās visos iespējamos veidos. Zinot, ka 15. februāris (padomju karaspēka izvešanas diena) ir pēdējais datums, viņi pastiprināja militārās operācijas. Viņi gribēja parādīt visai pasaulei, kā padomju karavīri bēg, kā viņi atstāj savus ievainotos un mirušos. Viņi izšāva bez izšķirības, lai pierādītu savu pārākumu.

No otras puses, Kabulas vadība labi apzinājās, ka bez padomju armijas palīdzības valstij klāsies ļoti grūti, kā arī ar noteiktām darbībām novērsa karaspēka izvešanu.

Dažas sabiedriskas personas pašā Padomju Savienībā uz ideju par karaspēka izvešanu reaģēja neviennozīmīgi. Viņi uzskatīja, ka pēc tik daudziem kara gadiem nav iespējams kapitulēt un atstāt bez uzvaras. Tas tika pielīdzināts sakāvei. Bet tā strīdēties varēja tikai tie, kas nekad nav slēpušies no lodēm, nekad nav zaudējuši biedrus. Kā atceras Afganistānas 40.armijas komandieris Boriss Gromovs, šis karš nevienam nebija vajadzīgs. Viņa irnav devusi mūsu valstij pilnīgi neko citu kā vien kolosālus cilvēku zaudējumus un lielas bēdas.

Šis datums – 15. februāris, Afganistānas diena, mūsu valstij ir kļuvis patiesi traģisks. Taču tajā pašā laikā šī februāra diena iezīmēja šī bezjēdzīgā desmit gadu kara beigas.

Svinības ar asarām

15. februāris, Afganistānas diena - svinīga un skumja, viņš vienmēr paiet ar asarām acīs un ar sāpēm sirdī. To cilvēku mātes, kuri neatgriezās no Afganistānas kara, joprojām ir dzīvas. Parādē stāv vīri, kuri tajos gados bija puikas un nemaz nesaprata, par ko viņi cīnās. Daudzi palika no tiem, kas no šī kara atgriezās ne tikai ar kroplām dvēselēm, bet arī ar ačgārniem likteņiem.

Mūsu tauta svēti godā to varoņdarbu, kuri izpildīja valsts pasūtījumu, riskējot ar savu dzīvību un veselību. Šis karš ir mūsu sāpes un mūsu traģēdija.

Katru gadu 15. februāris ir piemiņas diena tiem, kuri savu militāro pienākumu nodeva, nenododot zvērestu.